Vakariņas klusajā centrā: dārga mācībstunda. Es nekad neesmu sevi pieskaitījusi pie tām sievietēm, kuras vīrietī meklē tikai maka biezumu, bet…
Vai džentlmeņu ēra tiešām ir beigusies, vai arī mēs esam nonākuši laikmetā, kurā ‘līdztiesība’ ir kļuvusi par ērtu aizsegu parastam skopumam? Daudzas veiksmīgas sievietes šodien saskaras ar dīvainu fenomenu: jo vairāk viņas sasniedz pašas, jo biežāk vīrieši mēģina uz viņu rēķina ‘ietaupīt’. Piedāvājam ieskatīties kādas sievietes pieredzē, kuras pirmais randiņš klusajā centrā pārvērtās par meistarklasi manipulācijā un asā, bet trāpīgā mācībstundā par to, kas patiesībā slēpjas aiz vārda ‘skopums’.
Pirmais randiņš vienmēr ir kā loterija — tu nekad nevari zināt, vai vakara noslēgumā jutīsies iedvesmota vai vīlusies. Margarita ir sieviete, kura stabili stāv uz savām kājām un no dzīves negaida dāvanas, taču viņa joprojām tic elementārai pieklājībai. Tomēr kāds vakars elegantā restorānā piespieda viņu uzdot sev jautājumu: vai tiešām vīrietis, kurš lepojas ar saviem panākumiem, var būt tik sīkumains? Šis stāsts nav par apmaksātu rēķinu, bet gan par brīdi, kad ilūzijas sabrūk ātrāk nekā tiek pasniegts deserts.
Margaritas stāsts
Man tas vienkārši nav nepieciešams. Man ir izveidota veiksmīga karjera bankas struktūrvienības vadībā, mans mājoklis ir mans miera osta, un pie mājas stāv automašīna, kuru esmu nopelnījusi ar savu prātu un neatlaidību. Es bez mazākās aizķeršanās varu pati sev nopirkt izsmalcinātas vakariņas, jaunākās kolekcijas apavus vai pat spontānu ceļojumu uz kādu siltu piekrasti.
Mana neatkarība ir mana brīvība. Tomēr, kad es dodos uz pirmo randiņu — un jo īpaši, ja esmu tur ielūgta —, es joprojām klusībā ceru uz klasisku etiķeti. Man tas nav stāsts par naudu, bet gan par cieņas pilnu rituālu, kas parāda vīrieša attieksmi pret sievieti un dzīvi kopumā.
Iepazīšanās ar Oskaru
Ar Oskaru mēs iepazināmies populārā iepazīšanās lietotnē. Viņa profils piesaistīja ar solīdumu — četrdesmit septiņi gadi, nelielas, bet stabilas būvniecības firmas īpašnieks. Fotogrāfijās viņš izskatījās pašpārliecināts, nedaudz iesirms pie deniņiem, ar rāmu skatienu. Arī sarakstē viņš bija ieturēts un pieklājīgs, bez tiem lētajiem jokiem, kas tik bieži sastopami internetā.
Viņš bija tas, kurš neatlaidīgi aicināja tikties klātienē, un viņš bija tas, kurš izvēlējās vietu. Tā nebija nekāda trokšņaina, lēta kofeinīca, bet gan elegants restorāns Rīgas klusajā centrā — vieta ar smagiem, baltiem galdautiem, mirdzošiem kristāla traukiem un klusu dzīvo mūziku, kas fonā radīja dārgu un mierīgu atmosfēru.
Vakars ritēja gandrīz ideāli. Oskars bija šarmants sarunu biedrs. Viņš bārstīja komplimentus par manu gaumi, aizrautīgi stāstīja par saviem pēdējiem projektiem un to, cik vērienīgi viņš plāno paplašināties. Mēs smējāmies, apspriedām iecienītākos ceļojumu galamērķus un mūsdienu mākslu. Viņš rīkojās kā saimnieks: pasūtīja sev brangu steiku, izsmalcinātu vīnu un vairākas uzkodas.
Es aprobežojos ar viegliem salātiem un glāzi pussausā. Man tiešām sākumā šķita, ka manā priekšā sēž īsts vecā kaluma vīrietis — tāds, kurš ir drošs par sevi, stabils un dāsns. Taču šī skaistā ilūzija sāka plaisāt tajā sekundē, kad viesmīlis pie mūsu galdiņa novietoja melno rēķina mapi.
Negaidītais piedāvājums
Oskars atvēra mapi un viņa sejas izteiksme acumirklī mainījās. Viņš sāka pētīt čeku tik uzmanīgi, it kā viņš būtu darbu vadītājs, kurš pārbauda tūkstošiem eiro vērtu būvdarbu tāmi un meklē tur kļūdu. Viņa acis šaudījās pa cipariem, līdz viņš pacēla skatienu uz mani. Ar tādu kā samākslotu, gandrīz pielienošu smaidu viņš ieturēja pauzi un tad klusi noteica:
— Nu ko, Margarita, kā mēs šo nokārtosim? Esmu pamanījis, ka mūsdienās sievietes arvien biežāk pašas vēlas uzņemties atbildību un maksāt par sevi. Vai arī darām godīgi — uz pusēm? Piecdesmit pret piecdesmit. Tu taču esi moderna, veiksmīga sieviete, pati teici, ka bankā pelni droši vien pat vairāk par mani. Kāpēc man tevi pazemot ar savu lieko aizbildniecību, vai ne?
Es sastingstot ar glāzi rokā. Izbrīns nebija par summu — tajā rēķinā nebija nekas tāds, ko es nevarētu atļauties. Izbrīns bija par to, cik meistarīgi viņš mēģināja savu sīkumaino skopumu ietērpt modernās ideoloģijas drānās. Cilvēks, kurš pirms stundas lielījās ar savu peļņu un panākumiem biznesā, tagad piedāvāja man piemest viņa vakariņu karbonādei, aizbildinoties ar “dzimumu līdztiesību”.
Es cieši ieskatījos viņam acīs. Tajās nebija ne miņas no neērtības sajūtas vai mulsuma. Viņš tiešām domāja, ka tas ir gudrs gājiens. Viņš vienkārši taustīja augsni: a ja nu iziet cauri? Ja nu es, lai pierādītu savu neatkarību, tūlīt pat smaidot izvilkšu maciņu?
Es lēnām un apdomīgi noliku glāzi uz galda.
— Zini, Oskar, — es mierīgi un pavisam klusu noteicu. — Tev ir taisnība. Es tiešām esmu moderna sieviete un tiešām lieliski pelnu. Un es patiešām negribu, lai tu mani pazemo. Bet nevis ar savu aizbildniecību, bet ar savu neticamo sīkumainību un lētumu.
Es pacēlu roku un pasaucu viesmīli. — Jaunais cilvēk, lūdzu, termināli. Es apmaksāšu visu rēķinu pati.
Oskars burtiski izšpļāva pēdējo malku.
— Kā tas ir — visu? Kāpēc? Es taču ierosināju godīgi, uz pusēm!
— Nevajag, — es atbildēju, pieliekot savu bankas karti pie termināļa. — Uzskati šīs vakariņas par manu personīgo labdarības ziedojumu tava biznesa attīstībai. Ja jau tu tā pārdzīvo par savu budžetu, ka pirmajā randiņā esi gatavs skaitīt svešus salātus, tad tev klājas grūtāk, nekā tu stāstīji. Cienājies, šis ir uz mana rēķina.
Es mierīgi piecēlos, uzmetu savu lietusmēteli un izgāju no restorāna, neatvadoties un neatskatoties. Oskars izskrēja man pakaļ uz ielas, kaut ko nesakarīgi sakot par to, ka esmu “jocīga”, ka esmu “visu nepareizi sapratusi” un ka viņš esot tikai “pajokojis”, lai pārbaudītu, vai neesmu mantkārīga. Es vienkārši iekāpu taksometrā un turpat uz vietas nosūtīju viņa numuru uz melno sarakstu.
“Man nav vajadzīgs vīrietis, kurš rīko lētas pārbaudes pirmajā randiņā.” Teica Margarita.
Ja vēlies uzzināt kāpēc Oskars tā darīja un kā jutās Margarita, turpini lasīt otro lapu
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
